Lai izveidotu efektīvu tautsaimniecības nozaru un profesiju pārstāvniecību, Latvijā 1930-tajos gados tika izveidota kameru sistēma, kas balstījās uz Rietumeiropas kameru darbības principiem un pieredzi.
Kā pirmo 1934. gada decembrī nodibināja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kuras uzdevums bija pārstāvēt šo nozaru intereses valsts un pašvaldību iestādēs un starptautiskajās attiecībās. Kamerai bija pakļautas tirgotāju, rūpnieku un namsaimnieku biedrības. Kamera sastāvēja no 120 locekļiem, no kuriem 90 ievēlēja biedrības, bet pārējos iecēla attiecīgās nozares ministrs.
Līdzīgi darbojās arī pārējās trīs saimniecības kamerās: Lauksaimniecības kamera (dibināta 1935. gada 29. martā), Amatniecības kamera (dibināta 1935. gada 30. decembrī) un Darba kamera (1936. gada 7. maijā).
Kameras darbojās likumprojektu izstrādāšanā un tām pakļauto nozaru darba regulēšanā, bet tām nebija likumdošanas tiesību un bija ierobežotas padomdevēja tiesības.
LTRK biedri pārstāvēja septiņas nozares - tirdzniecība, ražošana, kuģniecība, transports, apdrošināšana, celtniecība un finanses. Tirdzniecības kamerā arī tika veidotas speciālas komisijas, kas aizstāvēja kādas konkrētas nozares intereses un palīdzēja risināt šīs nozares problēmas.
Pēc padomju varas izveidošanas Latvijā 1940. gada 17. jūlijā PSRS nozīmētais ministru prezidents paziņoja par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras likvidēšanu.
Kopš 1948. gada Latvijā funkcionēja Tirdzniecības un rūpniecības palāta, kas darbojās kā Vissavienības Tirdzniecības un rūpniecības palātas struktūrvienība.
Jau sešus mēnešus pēc 4.maija Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1990.gada decembrī Latvijas rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu pārstāvji pieņēma lēmumu par neatkarīgas Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izveidošanu. Tās galvenais mērķis - atbalstīt neatkarīgas Latvijas ekonomikas attīstību, veicināt uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides izveidi, sekojot citu valstu tirdzniecības kameru pieredzei.